Gay Christian EuropeLGBT Christian Europe

Geju Kristiešu Liecības

Liecība no Kārļa

Karlis' testimony

Reliģija un es

"Manējā nebija īpaši reliģioza ģimene. Es pieaugu Čikāgā, kur apmeklēju svētdienas skolu tāpēc, ka latviešu bērni tā darīja. Mēs apmeklējām baznīcu 18. novembrī, kur bērna prātā sprediķi bija nebeidzami gari. Latviešu sestdienas skolā un vasaras skolā katrs rīts sākās ar aizlūgumu. Es pratu Tēvreizi un pārzināju latviešu dievkalpojumu liturģiju.

Taču attiecības ar Dievu es atradu krietni vēlāk. Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās strādāju kā televīzijas korespondents Kansasas štata pilsētā Topekā, kad vienā svētdienas rītā jutu konkrētu aicinājumu, doties uz baznīcu. Baznīca saucās Metropolitan Community Church, kuru 1968. gadā dibināja kādreizējais piecdesmitnieku mācītājs vārdā Trojs Perijs. Viņa baznīca viņu izslēdza tāpēc, ka viņš bija gejs. Topekā bija baznīcas draudze, un tur es ļoti ātri atradu labus draugus un arī mājvietu. MCC dibināja konkrēti tā, lai dotu patvērumu LGBT (patiesībā toreiz runa bija tikai par LG) cilvēkiem, kuri nespēja izveidot attiecības ar tradicionālajām baznīcām. MCC Topeka mācītājs bija maigs lācītis vārdā Pols Evanss, kurš cita starpā bija arī lielisks dziedātājs.

No Topekas es pārcēlos uz Latviju un katru svētdienu apmeklēju dievkalpojumu Doma baznīcā. Celtnes vēsture sākās 13. gadsimtā, baznīca ir vienas no Eiropas lielākajām un varenākajām ērģelēm. Dievkalpojumi Doma baznīcā divu iemeslu dēļ bija visnotaļ sarežģīti. Pirmkārt, baznīcā bija gados ļoti vecs mācītājs, kura karjera tuvojās beigām un kuram baznīcā bija palīgmācītājs. Palīgmācītājs katru svētdienu teica sprediķi. Gados vecais mācītājs tomēr acīmredzot nebija gatavs upurēt savu lomu un tad, kad pienāca laiks „paziņojumiem,” baznīcēniem nācās noklausīties otru sprediķi, kurā gados vecais mācītājs pasniedza savu interpretāciju par todien dzirdēto evaņģēlija tekstu.

Otra problēma saistījās ar to, ka tajā brīdī Latvija pakāpeniski atguva neatkarību, un bieži vien dievkalpojuma laikā mācītājs paziņoja vārdus „Dievs, svētī Latviju!” No milzīgajām ērģelēm atskanēja triumfāla mūzika, un visi izņemot mani dziedāja valsts himnu. Es nedziedāju tāpēc, ka es vienmēr tik ļoti raudāju, ka nespēju dziedāt. Lielisko ērģeļu savienojums ar mūsu visu cerībām par Latvijas nākotni – tas priekš manis vienkārši bija par daudz.

Pēc šī pirmā gada es dzīvoju Vašingtonā un apmeklēju MCC draudzi Amerikas galvaspilsētā. Tā bija jautra baznīca ar ne vien ērģelēm, bet arī ar klavierēm. Neizbēgami kādam bija arī tamburīns. Mācītāja vārds bija Lerijs Urigs. Viņš slimoja ar HIV, un viņa sprediķi bija sāpīgi patiesi par tādām tēmām, kā „kāpēc gan mēs ziedojam savu ķermeni, lai tikai uz īsu mirkli baudītu mīlestību”. Kad pienāca laiks no Vašingtonas atgriezties Latvijā, atteikšanās no MCC bija viens no grūtākajiem elementiem.

Latvijā es atgriezos Doma baznīcā līdz pagājušā gadsimta 90. gadu sākumam, kad amerikāņu misionārs Ardens Haugs atjaunoja angļu valodā runājošu draudzi baznīcā, kura bija Anglikāņu baznīca līdz pat padomju okupācijai. Okupācijas laikā celtne bija Rīgas tehniskās universitātes studentu klubs. Tas bija labi, jo tāpēc baznīca necieta to iznīcināšanu, kāda PSRS bija ļoti ierasta. Tiesa, baznīcas sienas bija nokrāsotas spilgti lillā krāsā, bet tā nebija grūta problēma. Kļuvu par sv. Glābēja angļu draudzes Rīgā dibinātāju un visu laiku kopš tam esmu bijis tās loceklis un arī dievkalpojumu vadītājs. Lēmums piedalīties angļu valodā notiekošajos dievkalpojumos nebija sarežģīts. Pirmkārt, dievkalpojumu pasaulē es biju iegājis angļu valodā. Otrkārt, Latvijas tradicionālās baznīcas vieno homofobija. Piemēram, Latvijas luterāņu arhibīskaps pirms laba laika paziņoja, ka viņa baznīcā LGBT cilvēki nedrīkst iet pie Dievgalda. Citiem vārdiem sakot, LGBT cilvēki tika izslēgti no baznīcas. Protams, tas rada jautājumu par to, kā mācītājs var zināt, kuri ļaudis pie Dievgalda ir geji vai lesbietes, taču man galvenais jautājums ir par to, ka gadījumā, ja baznīca nevēlas mani, tad es arī nevēlos baznīcu. Laikam es tagad esmu anglikānis, un tur es jūtos daudz ērtāk, nekā jebkurā no Latvijas luterāņu, katoļu, pareizticīgo, baptistu vai citām baznīcām. Cita starpā Latvijā ir arī ekstrēmistu draudze „Jaunā paaudze,” kurai ir saites ar Amerikas radikālākajām reliģiskajām organizācijām. Tā ir trokšņaini un institucionāli homofobiska draudze. Cik jauki.

Ja jautājums ir par reliģiju un mani, tad man jāsaka, ka ticu Dievam, bet nevaru tā īsti pateikt, kāpēc. Nav empīrisku pierādījumu par Viņa esamību, taču atkārtoti esmu jutis Viņa svētību. Ja nekas cits, tad vismaz tas piedāvā jauku iespēju ar kādu aprunāties brīžos, kas ir sarežģīti, kā arī, ja kas, brīžos, kas ir jauki. Tomēr, ja runa ir par organizēto reliģiju, tad ar to man ir ļoti konkrētas problēmas. Manuprāt, apmēram divas sekundes pēc Jēzus nāves viņa sekotāji sāka baznīcu mainīt atbilstoši savām interesēm. Šīs problēmas centrā ir lūk, kas: Jēzus runāja par vienu baznīcu. Viņš paziņoja, ka sv. Pēteris būs akmens, uz kura šī viena baznīca tiks celta. Kāpēc mums tādā gadījumā patlaban ir luterāņi, anglikāņi, Romas katoļi, baptisti, anabaptisti, septītās dienas adventisti, mormoņi, metodisti, episkopāļi, prezbiterieši, harizmātiķi, pēdējo dienu svēto draudzes locekļi un tik daudzi citi? Kāpēc Romas katoļi Luterāņu baznīcā nedrīkst doties pie Dievgalda? Tas ir tāpēc, ka pārāk bieži attiecīgo draudžu biedriem ir pateikts, ka viņi tā nedrīkst darīt. Vai no tā izriet, ka Dievgalds vienā baznīcā atšķiras no Dievgalda kādā citā? Protams, ka nē. Runa ir tikai un vienīgi par cilvēka ambīcijām, turklāt ne jau kaut kādā pozitīvā nozīmē.

Otra problēma, kādu saredzu organizētajā reliģijā, ir Bībele. Amerikā un citur pasaulē ir pietiekami daudz cilvēku, kuri apgalvo, ka katrs vārds Bībelē ir svēta patiesība. Divu iemeslu dēļ, tās ir muļķības. Pirmkārt, Bībele ir pilna ar savstarpējām pretrunām. „Aci pret aci” un „Pagriez otru vaigu” nebūt nav savienojami jēdzieni. Tikai Mateja evaņģēlijā Jēzus slavenais Kalna sprediķis notika uz kalna, Lūkasa evaņģēlijā Jēzus vispirms nokāpa no kalna un tikai tad sāka runāt. Mateja evaņģēlijā Jēzus pēdējie vārdi bija „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani atstājis?” Lūkasa evaņģēlijā Jēzus pēdējie vārdi bija „Tēvs, tavās rokās es atdodu savu garu.” Jāņa evaņģēlijā Jēzus pēdējie vārdi bija „Viss piepildīts.” Visos trijos (un daudzos citos gadījumos), ja viena versija ir patiesa, tad otra nevar būt patiesa. Nu, nav Bībelē katrs vārds neapšaubāmi un universāli patiess.

Otra problēma ir tāda, ka cilvēki, kuri uzskata, ka Bībelē katrs vārds ir patiess un katram patiesajam kristietim ir jāņem vērā katrs Bībelē noteiktais princips, ir liekuļi. Bībelē ir runa par vergu turēšanu. Mūsdienās, nevienam nepieder vergs. Bībelē ir plašas instrukcijas par dzīvnieku upurēšanu baznīcā. Kad pēdējo reizi kādā mūslaiku baznīcā kāds ieradās ar putnu, lai to upurētu pie altāra? Bībelē ir teikts, ka sievietes mēnešreizes laikā neviens nedrīkst sēdēt uz krēsla, uz kura viņa ir sēdējusi. Cik daudzi kristieši šo principu ņem vērā? Pietiekami daudzi kristieši ir gatavi Bībeli izmantot, lai nolādētu LGBT cilvēkus, jo Bībelē ir teikts, ka vīrietim nebūs pārgulēt ar vīrieti u.tml. Taču, vispirms, Jēzus ir teicis, ka „tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” Jēzus nav teicis „izņemot LGBT cilvēkus.” Otrkārt, kad kāds pēdējo reizi dzirdēja fundamentālistu rājamies par laulības šķiršanu, kuru Jēzus ir konkrēti aizliedzis un kura ir daudz, daudz biežāk sastopama lieta nekā homoseksuālisms? Ja kas, cik daudzi kristieši var nosaukt visus desmit baušļus, nemaz nerunājot par to kristiešu skaitu, kuri tos visus uzmanīgi ievēro („Tev nebūs laulību pārkāpt” un „Tev nebūs sava kaimiņa māju iekārot” šķiet divi principi, kurus mūsdienās ļaudis uzskata par rekomendācijām un neko citu)? Un vēl, kas sakāms par apstāklis, ka Bībelē ir divi atsevišķi varianti par desmit baušļiem, viens Mozus 2., bet otrs – Mozus 4. grāmatā?

Bībelē ir ļoti daudz kā tāda, ko būtu neiespējami uzskatīt citādi, kā par daiļliteratūru. Mozus 3. grāmatā atrodamie noteikumi tika rakstīti atbilstoši tā laika sabiedrībai. Ja mājā bija miltrasa, bija nepieciešama mācītāja iejaukšanās, jo tavā rīcībā nebija mūsdienu tīrīšanas līdzekļu. Kā sieviete tu biji mazāk vērtīga nekā vīrietis, jo tu dzīvoji stingri patriarhālā sabiedrībā. Tu neko nezināji par laikrakstiem – tu informāciju saņēmi uz māla plāksnes vai papirusa. Mozus 3. grāmatas autoriem nekas nebija sakāms par internetu. Ko viņi par to būtu varējuši zināt?

Tomēr Bībeles (vai vismaz Jaunās derības) centrālais princips mūsdienās ir tikpat aktuāls, kā jebkad. Lūk, šis princips: Izturieties jauki cits pret citu. Ja visi šo principu ievērotu attiecībās ar visiem citiem, tad pasaule būtu daudz jaukāka vieta. Būtībā tāpēc esmu kristietis. Uzskatu, ka cilvēkiem ir jāizturas jauki citam pret citu. Protams, cilvēkam nav jābūt kristietim, lai viņš būtu jauks. Piemēram, pasaulē ir jauki ebreji. Vai Dievs viņus uzskata par kaut ko zemāku? Ja kas, ja mums ir tikai viens Dievs, tad vai Viņš nav tas pats, kuru ebreji sauc par Jahveju, citi sauc par Džehovu, bet musulmaņi – par Allāhu?

Jūtos ērti kā gejs un kristietis. Ticu Jēzus teiktajam par jēdzienu „neviens.” Sēroju par tiem miljoniem LGBT cilvēku mūsu pasaulē, kuri savu seksualitāti nevar apvienot ar savu ticību. Esmu aizvainots par tām baznīcām, kuras aizcērt durvis „citu” priekšā, lai arī Jēzus nepārprotami teica, ka tie „citi” ir aicināmi. Skumstu par to, ka daudzviet pasaulē kristietība nevis progresē, bet regresē. Un tomēr teikšu atkal: Jūtos ērti kā gejs un kristietis. Ceru, ka esmu labāks cilvēks tāpēc, ka kristietība ir daļa no manas dzīves. Un ticu vienam centrālam jēdzienam: Dzīvot ir labi."

~ Kārlis Streips, Latvija

Terms of Use | Privacy Policy